NVO interviju cikls: “Cate Care Community” svin piecgadi un lepojas ar paveikto

“Pierīgas partnerības” biedru organizācijai – dzīvnieku aizsardzības biedrībai “Cat Care Community” – aprit 5 gadi, un tās dibinātāja Anastasija Jahova atzīst, ka tas ir ļoti nozīmīgs notikums, jo šajos gados ļoti daudz kas ir mainījies un attīstījies dzīvnieku aizsardzības jomā. Sarunājamies ar organizācijas vadītāju Anastasiju par kaķiem, biedrības ikdienu un sabiedrības attieksmi. 

Pastāsti par biedrības dibināšanu – kā nonāci līdz šādam lēmumam? 

gada vasarā tiku izveidojusi Facebook lapu, kurā publicēju dažādus ierakstus par kaķiem ar aicinājumu dot tiem mājas, tomēr sapratu, ka nepieciešama aktīvāka darbība un arī oficiāls risinājums – tādēļ dibināju biedrību. Tobrīd uzreiz arī uzsākām īstenot mūsu vēsturiski lielāko projektu “Ielas kaķu mājiņas”, kurš joprojām aktīvi turpinās. 

Kā biedrība ir mainījusies un attīstījusies  līdz šodienai? 

Ielas kaķiem, ārstējot tos un meklējot tiem mājas, paši sākām palīdzēt pēc pusotra biedrības darbības gada. Šobrīd trīs aktīvas meitenes ikdienā ķer kaķus, lai varētu tos kastrēt, sterilizēt, ārstēt un lai atrastu tiem jaunas mājas. Aktīvi strādājam pie mūsu bloga attīstīšanas  un cilvēku izglītošanas, stāstot, kas darāms, ja redz ielas kaķi, runājot par to, cik būtiski ir parūpēties par tiem un dot mājas. Laika gaitā esam veidojuši arī dažādas izstādes, tirdziņus un īstenojuši citas aktivitātes. Ja situācija valstī būs stabila, tad rudenī piedalīsimies arī mājdzīvnieku izstādē Ķīpsalā.

Kādēļ tieši kaķi?

Esmu dzīvnieku mīļotāja. Manā aprūpē jau bērnībā bija savs kaķis, jūrascūciņa un zivtiņas. Vienmēr gribēju arī suni, bet dzīve tomēr allaž apstādināja pie kaķiem. Kopā ar vīru reiz izglābām pavisam mazu kaķēnu – barojām to ar speciāliem maisījumiem, rūpējāmies, pieņēmām ģimenē. Vēlāk paņēmām kaķi no laukiem, kurš decembra mēnesī bija palicis bez mājām un ar nopietnām veselības problēmām. Tolaik vēl nezināju, kā pareizi rīkoties, kurp vērsties un pirmo reizi sastapos ar ārstēšanas procesu, kuru šobrīd komanda ikdienā veic ļoti ātri un organizēti. Tajā laikā sākās arī dažādas aktivitātes Facebook, kur cilvēki dalījās ar ierakstiem par kaķu glābšanu, meklēja tiem jaunas mājas, un es nolēmu, ka gribu padalīties arī ar savu pieredzi un pastāstīt par to, ka ne viss ir tikai slikti un cilvēki mēģina no kaķiem vien atbrīvoties, atstājot tos vasarnīcās vai citos nežēlīgos veidos. Saku rakstīt par to, ka kaķus var arī izglābt un dot tiem mājas. Tā arī viss aizsākās. 

Kāda ir biedrības ikdiena? 

Mēs ikdienā gan paši ķeram kaķus, gan palīdz cilvēkiem, kuri meklē palīdzību, lai atrastu ielas kaķiem mājas. Grūti pateikt, cik kaķiem kopumā esam palīdzējuši, bet mājas noteikti esam atraduši vismaz tūkstoš kaķiem. Sludinājumu Facebook ir vairāk – aptuveni pusotrs tūkstotis. 

Kādi ir lielākie riski, ar kuriem nākas saskarties? 

Liels risks ir ar kaķu veselību, kas dažkārt apdraud arī cilvēkus. Piemēram, kaķis, kuram ir sēnīte, var būt bīstams cilvēkam, jo sēnīte ir lipīga. Otra lieta – kaķis var iekost, tādēļ vienmēr ir jādomā par cilvēka, kurš sniedz palīdzību, aizsardzību – cimdi, dezinfekcijas līdzekļi u.c. Ja cilvēks nolemj dot kaķim pagaidu patvērumu, bet mājās jau ir kāds mīlulis, var gadīties, ka ielas kaķis to aplipina ar kādu slimību. Tādēļ obligāti nepieciešams kaķus vakcinēt, sterilizēt, kastrēt, un vispār jābūt diezgan apdomīgam ar pagaidu māju došanu. Vēl viens risks, kurš parādījās salīdzinoši nesen – kad komanda mēģina noķert kādu ielas kaķi kastrācijai, sterilizācijai vai ārstniecībai, uzrodas cilvēki, kuriem tas nepatīk un kuri tam pretojas. Nereti tās ir seniores, kuras baro ielas kaķus un ir pieradušas pie tiem. Pēdējais gadījums – gandrīz aiznesa mūsu ķerambūri. Skāde jau ne tik liela, bet tomēr parāda, ka izpratnes trūkums tomēr ir ļoti būtisks risks, kas var radīt gan materiālus zaudējumus, gan arī traucēt veicināt dzīvnieku labklājību.

Kādas izmaiņas ir novērotas sabiedrībā šo biedrības 5 gadu pastāvēšanas laikā? 

Cilvēki ir kļuvuši apzinīgāki. Lielākoties zina, kur var griezties jautājumu vai neskaidrību gadījumā, savukārt tie, kas nezina, ātri vien prot sameklēt nepieciešamo informāciju. Palielinājusies interese par iesaisti glābšanas un palīdzības procesā – cilvēki paši grib darīt. Arvien vairāk  paši ķer, jautā, ko darīt, dod pagaidu vai pastāvīgās mājas. Arī cilvēku attieksme pret organizācijas darbu kopumā vērtējama kā pozitīva. Mūsu sekotāju loks ir ievērojami paplašinājies, cilvēki ir aktīvi, izpalīdzīgāki, vairāk interesējas par iespēju dot ielas kaķiem mājas, neskatoties uz veselības problēmām vai traucējumiem. Piemēram, gadu atpakaļ izglābām mazu kaķēnu, kuram bija acs vīruss. Veicām operāciju, kaķēns vienu actiņu zaudēja. Kāda latviešu meitene, kura mitinās Īrijā un seko līdzi mūsu organizācijas jaunumiem, ar mums sazinājās, jo gribēja dot kaķēnam mājas. Pēc diviem vai trim mēnešiem, kad kaķēns tika saņēmis visu nepieciešamo aprūpi un tika nokārtotas nepieciešamās formalitātes pārvešanai, tas devās uz Īriju. Saimnieki ļoti rūpējas, sūta bildes un video – nu jau no maza kaķēna izaudzis par cienījamu kaķi, kurš draudzīgi dzīvo kopā ar diviem citiem kaķiem un sunīti. Tā kā – stāsti ar laimīgām beigām arvien vairojas. 

Ko vēl var darīt, lai uzlabotu dzīvnieku labklājību Latvijā?

Pirmais, ko jau dara vadība arī Latvijā, ir čipēšana – tā ir būtiska jebkuram mājdzīvniekam. Čipēšana saimniekus padara atbildīgākus, dod iespēju situāciju kontrolēt. Tas palīdz atrast saimniekus tiem dzīvniekiem, kuri ir aizgājuši no mājām un pazuduši, vai arī sodīt tos, kas rīkojušies bezatbildīgi. Ļoti būtiski, lai, Latvijas vadība un dzīvnieku labklājību veicinošas organizācijas sadarbojoties, maina likumdošanu uz labo pusi. 

Tev bija ideja – glābt kaķus, veicināt to labklājību. Tu nolēmi to realizēt, dibinot nevalstisko organizāciju. Kādu pirmo soli Tu ieteiktu spert tiem, kurus urda kāda ideja? Ko ar to darīt – kā ideju attīstīt, pilnveidot, īstenot?

Visas idejas vajag rakstīt uz papīra. Ja nepatīk rakstīt, vajag uzzīmēt. Tas ļoti palīdz saprast ideju un sakārtot to galvā. Idejas nevajag pamest novārtā vai atlikt uz vēlāku laiku. Jebkuru ideju ir iespējams attīstīt, vajag tikai sākt. Ja tu mēģini, tad kaut kas noteikti izdosies. Ja neizdosies uzreiz, vajag atkal apsēsties, padomāt un uzrakstīt, ko tu vari mainīt, kādas kļūdas ir pieļautas. Pameklē Google citu cilvēku, jomas pārstāvju pieredzes stāstus, nebaidies palūgt pēc padoma. Arī vietējā rīcības grupa “Pierīgas partnerība” ir vieta,  kur var vērsties, ja nepieciešama palīdzība idejas attīstīšanai. 

„Pasākumu finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. NVO intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par NVO intervijas saturu atbild biedrība “Pierīgas partnerība”.

 #NVOfonds2020

Visi jaunumi

NVO pieredzes stāsti

Norisināsies NVO pieredzes stāstu vakars

Top