NVO interviju cikls: biedrība “Dabā brīvs” aicina veidot iedzīvotāju komūnas un svinēt svētkus kopā

iedrībai “Dabā brīvs” aprit divi pastāvēšanas gadi, un par to, kas pagūts šajā laikā, stāsta tās vadītāja Ieva Eltermane.

Kādēļ dibinājāt biedrību? Kas lika nonākt līdz šādam lēmumam?

Esmu divu bērnu mamma. Vairākus gadus atpakaļ sapratu, ka pietrūkst nodarbību, aktivitāšu, kuras piedāvāt saviem bērniem – lai viņi piedalītos nevis ķeksīša pēc, bet patiešām arī kaut ko iemācītos un gūtu no tā. Sāku saviem bērniem un draugu bērniem organizēt nodarbības, un tā es nonācu arī līdz bērnu nometnēm.

Pati darbojos folklorā, esmu arī pirtniece, un latviskā dzīvesziņa ir mans dzīvesveids, pārliecība. Līdz ar to tās nodarbības, ko es vadu, ir par latviskajiem, senajiem amatiem, par tradīcijām, dzīvesveidu, kāds bijis kādreiz – ar domu nodot bērniem pēc iespējas vairāk kultūras mantojuma. Šķiet, ka man ir pedagoga talants un izdodas pasniegt nodarbības interesanti. Esmu pārliecināta, ka jebkuru lietu bērniem var pasniegt interesanti – tā, ka viņiem patīk.

Ko līdz šim biedrība ir paveikusi?

Divas reizes esam paguvuši organizēt vasaras nometnes. Šobrīd darbojamies nelielā amplitūdā. Pati dzīvoju Mārupē un apkārt dzīvojošos draugus un kaimiņus iesaistu aktivitātēs – piemēram, gadskārtu svinēšanā. Mūsu ielā ir 7 mājas, un ir izveidojusies draudzīga komūna, kas man šķiet ļoti svarīgi mazos ciematos, apkaimēs. Mācīju, kā, piemēram, Ziemassvētkos ir jāveļ bluķis, rīkojām arī Veļu vakaru. Kādreiz varētu, protams, arī svinēt plašāk, jo ciemats mums ir lielāks – varbūt ar laiku ielas svētki pāraugs ciemata svētkos.

Kādi ir nākotnes plāni?

Nākotnē man ir plāns rakstīt projektus, lai kaut daļēji segtu nodarbību izmaksas. Nometne norisinās Pierīgā, Mārupē, līdz ar to tās ir augstas pašizmaksas. Nometne nav bezmaksas, lai kā arī man to gribētos. Pasākumi, kur piedalos ar savām darbnīcām, gan ir pašiniciatīva. Piemēram, ielas svētkos katrs kaimiņš piedalās ar savu iniciatīvu un kaut ko dod pasākumam. Lai arī zinu, ka bez manis citas biedrības īsteno līdzīgas aktivitātes Mārupē, nākotnē tāpat gribētu plašāk svinēt gadskārtu svētkus. Mana vīzija: skaisti būtu, ja kaimiņi savā starpā vienotos, veidotu spēcīgas komūnas un savā starpā svinētu dažādus svētkus. Tikpat labi tie varētu nebūt gadskārtu svētki, bet kādas kopīgas svinības – pavasara sagaidīšana vai kas cits.

Vai biedrības dibināšanas procesā saskārāties ar kādiem šķēršļiem?

Biedrību dibinot, nesaskāros ar nekādām grūtībām – visu iespējams izdarīt elektroniski, dokumentu paraugus atrast internetā. Vienīgi konta atvēršana bankā bija sarežģītāka, nekā tas sākotnēji bija plānots.

Cik šobrīd biedru darbojas organizācijā?

Biedrībai oficiāli biedri esam tikai divi – tie, kuri dibināja organizāciju. Nākotnē plānoju piesaistīt vairāk biedru, lai palielinātu kapacitāti. Protams, lai piesaistītu aktivitātēm finansējumu, nepietiek ar diviem biedriem vien. Tos cilvēkus, kas man ir apkārt, ar kuriem kopā mēs parasti veidojam pasākumus, plānoju arī piesaistīt kā biedrus. Mēs esam jauna organizācija. 2020. gada situācija nemaz nepalielina iespējas piesaistīt biedrus. Jācer, ka šis ir pārejoši.

Kā iedzīvotājs var īstenot ideju, realizēt savu iniciatīvu?

Ja ideja nav komerciāla, to gribas realizēt, ik pa brīdim parādās projektu konkursi, kas piedāvā šādas idejas īstenot. Tā arī es nonācu līdz biedrības dibināšanai. Pirms tam jau es arī darbojos, organizēju aktivitātes, bet tas biedrības statuss, protams, piešķir juridisku formu, kas ļauj vairāk gan prasīt, gan saņemt. Dibinot biedrību, tu sevi noformulē juridiski – tās nav vienas privātpersonas idejas.

Ja ir ideja un vēlme to īstenot ilgtermiņā, tad ērtāk ir nodibināt biedrību. Tas patiešām nav grūti. Tādā veidā var arī plānot darbību ilgtermiņā. Ja runājam par grāmatvedības pusi, tad tā arī biedrībām nav sarežģīta un nekas tāds, ar ko viens cilvēks nevarētu tikt galā. Es noteikti ieteiktu dibināt biedrību, ja ir plāns savu darbību turpināt, darīt vēl un vēl kaut ko, tad šī forma noteikti ir pati ērtākā.

Vai ir svarīgi ar savu darbību sniegt savu pienesumu Mārupes novadam, tā iedzīvotajiem?

Ik pa laikam skatos uz projektu konkursiem, kas ir sabiedriskajai iniciatīvai. Ceru, ka sakritīs apstākļi tādi, ka būs gan laiks, gan iespēja uzrakstīt projektu lielākam iedzīvotāju kopumam. Senie amati ir man tuvi, līdz ar to varbūt kāda darbnīcu sērija, kur jebkurš Mārupes iedzīvotājs varētu pie dažādiem meistariem izmēģināt roku senajos amatos. Varbūt kāds arī atklās sevī talantu. Ideālā pasaulē, kurai gan es ļoti neticu, man gribētos izveidot amatu māju Mārupes novadā, kas piesaistītu gan Mārupes novada amatniekus, gan ikvienu amatnieku, kurš gribētu nākt, mācīt un rādīt, kā aust, darboties ar mālu, ādu vai jebko citu. Šo ideju arī esmu no vairākām pusēm jau apskatījusi, bet pats galvenais šķērslis ir telpas. Sabiedrisku telpu problēma Mārupē ir gana liela.

Kādēļ biedrības nosaukums ir “Dabā brīvs”?

Par nosaukumu domāju ļoti ilgi. Doma, kā es veidoju arī nodarbības, – parādīt pasauli plašāk, interesantāk, kur daba ir pilna ar brīnumiem un nekādas viedierīces nav nepieciešamas. Arī mūsu nometnēs telefoni netiek izmantoti, izņemot piezvanīšanu vecākiem. Mēs pavadām laiku dabā, un, manuprāt, tieši daba ir tā vieta, kur cilvēks var patiešām justies brīvs no problēmām, tehnoloģijām un patiešām savienoties ar sevi. Ja es esmu augusi bez tehnoloģijām, varu bez tām iztikt, tad mūsdienu bērniem tas nākas grūti – to es arī redzu nometnēs. Ir grūti, ka Tev nav tas virtuālās vides kairinājums, nemitīga kustība acu priekšā. Ir grūti garlaikoties. Tomēr tieši garlaikojoties, esot dabā, bērnam rodas radošas idejas. Tā arī nonācu pie nosaukuma “Dabā brīvs”.

 

NVO intervija ir sagatavota ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par NVO intervijas saturu atbild biedrība “Pierīgas partnerība”.
#NVOfonds2020

Top